Skip to Content

4.daļa: Par patiesu mācīšanos

Raksta autors: 
Gunta Ošeniece
         Vēdas, tāpat kā citi svētie raksti, tiek uzskatītas par mūžības atklāsmi. Tās cilvēku iedvesmo augstākai dzīvei, palīdz kļūt labākiem un cēlākiem. Jau pats fakts, ka šīs senās zināšanas ir neskartas izlauzušās cauri tūkstošgadu vēstures tumšākajām dzīlēm un pretrunīgu uzskatu nežēlastīgām cīņām cilvēku starpā, dod tām iespēju šodien kļūt par apskaidrības kanālu un gudrības pamatu, uz kura celt jaunu ideālismu.
Mums latviešiem izprast vēdisko gudrību ir vieglāk nekā daudzām citām Eiropas tautām, jo vēdu filozofijai saturiski līdzinās lielākā daļa mūsu latvisko dainu. Arī tās, tāpat kā Vēdu panti, māca cilvēkam nevardarbību un aicina novērtēt dievišķās dabas skaistumu un izprast visuma likumsakarības. Arī mūsu tautasdziesmās atrodamas dziļas garīgās zināšanas. Tikai mēs diemžēl esam pazaudējuši dainu autentisko tālāk nodošanas tradīciju no paaudzes paaudzē, un tikai retais latvietis apzinās un pārzina bagātīgo latviskās dzīvesziņas mantojumu. Piemēram, ar nožēlu jāsecina, ka pieaugušajiem jau aizmirsusies, bet šodienas skolasbērni vispār nezina reiz bieži skandēto dainu:
Ai, tēva zemīte,
Tavu jaukumiņu!
Smildziņa ziedēja
Sudraba ziedus. (Latv. t. dz.) 
 un tajā ietverto domu nesaprot.
 
          Pateicoties izstrādātai nepārtrauktai skolotāju un skolnieku pēctecības līnijai tūkstošgadu garumā un zināšanu tālāknodošanai mutvārdos, vēdu kultūra joprojām ir dzīva un dāsni spēj dot savas patiesības augļus arī citu tautu zinātkārajām dvēselēm.     
         Vēdās viss ir viens, tas ir, viss pasaulē esošais tiek skatīts veselumā, tāpēc tās neatrodas pretrunā nedz ar latvisko, nedz kristīgo, nedz islāmisko, nedz jebkādu citu pasaules uzskatu, kā dažkārt mēdz domāt kāds kaismīgs atsevišķas mācības aizstāvis, bet drīzāk gan vēl papildina un izskaidro to. Ne viens vien kristietis, iepazīdams vēdisko filozofiju, apgalvojis, ka tikai tagad īsti izprot Kristus mācīto vārdu jēgu, un ne viens vien latvisko tradīciju kopējs saskatījis dainās jaunas un dziļākas dimensijas vai apjautis kāda sena rituāla nozīmi. Var teikt, ka viedā vēdu kultūra, nepretendējot uz vienīgās un vispareizākās patiesības paudējas godu, ir pārpasaulīga un pārlaicīga, un dod  nektāram līdzīgu zināšanu saldmi, ja vien cilvēkams ir vēlme to saņemt. Šajā rakstā paralēli vēdiskajām atziņām būs iestarpinātas arī dažas saturiski līdzīgas latviešu tautas dziesmas.
          Vēdas uzskata, ka tikai zināšanu došana un to pareiza izmantošana var glābt cilvēci no visa veida ļaunuma Kā jau teikts iepriekšējos rakstos, visas negatīvās parādības kādā valstī ir izglītības problēmu sekas. Ja mācīšanās skolā nenodrošina bērniem adekvātu un pilnīgu izglītību, apmierinoties tikai ar vārdisku jauniešu orientēšanu uz darba tirgu, pat ne pašu darbu kā tādu, nemaz nerunājot par dzīves prasmēm vai dzīves mākslu, mēs nevaram cerēt uz augstāka apziņas līmeņa veidošanos sabiedrībā. Vēdas saka, ka tikai izglītības sistēma ir panaceja jebkura sociālā ļaunuma novēršanai. Skolotāji un zinātnieki ir tie, kas pārveido pasauli. Pārējie tikai izmanto apstākļus.
Senajā Indijā neatkarīgs skolotājs kā dzīves gudrības devējs, tāpat kā mācīšanās mājskolā skolotāja ģimenē bija neatņemama sociālās dzīves institūcija un bija pazīstama jau vismaz pirms 3500 gadiem. Diemžēl rietumu pasaulē skolotāja profesija tika ieviesta tikai tad, kad radās nepieciešamība nodrošināt politiski un ekonomiski efektīvu valsts pārvaldi. Diemžēl visbiežāk skolotājs arī mūsdienās vēl joprojām nav atbrīvojies no šīs vagara lomas pildīšanas, lai gan valsts vairs pati nemaz nezina, kādus pienākumus skolotājam deliģēt. Ja mums šodienas apstākļos par skolotāju ir jāpieņem tikai oficiāli diplomēts, bet sabiedriski klusējošs un nobijies bezvārdītis, tad visdrošāk būtu tādam „skolotājam” savus bērnus nemaz neuzticēt.
Tātad sabiedrība ir tāda, kāda ir viņas skola. Apzināti vai neapzināti, sabiedrības priekšgalā stāv skolotājs; viņš ir patiesais līderis un nodrošina nepieciešamās zināšanas visiem pārējiem.
 
Padomiņu man dodiet,
Padomiņa man vajag;
Ļauna vārda nedodat,
Tā man vis nevajaga. (Latv. t. dz.)
 
Skolotājs, pirmkārt, ir tas, kurš tic, ka ikvienā cilvēkā ir iedzimtas, viņam vien piemītošas spējas, kurām jāpalīdz izpausties pozitīvā virzienā. Skolotājs ir tas, kurš tic, ka katras dzīvas būtnes sirdī ir dievišķā daļiņa – Dvēsele, un ka katram cilvēkam šajā dzīvē ir savs uzdevums. Tajā pašā laikā skolotājs ir tas, kurš vislabāk spēj izprast to, ka katram bērnam savu atšķirīgu iemeslu dēļ ir atšķirīga kapacitāte uzņemt zināšanas. Tāpat kā mēs, piegājuši pie milzīga okeāna, varam pasmelt vien tik daudz ūdens, cik liels trauks mums tajā brīdī ir paņēmies līdzi un ne vairāk, tā arī skolēns var apgūt tikai tik, cik viņam attiecīgajā brīdī atļauj prāta apjoms.
Vēdas saka, ka, lai gan mēs, cilvēki, izskatāmies līdzīgi - visi ir divām acīm un divām ausīm, mūsu intelektuālās spējas ir ļoti atšķirīgas. Tāpēc skolotājam jābūt gatavam darboties kā “resursu videi”, kas apgādā katru skolēnu atbilstoši viņa individuālajām vajadzībām. Tas iespējams vien tad, ja pašam skolotājam piemīt gudrības mīlestība jeb kāre uz zināšanām - viņš lasa jaunākās grāmatas, atklāj jaunas zināšanu dimensijas, nemitīgi bagātina sevi ar jaunām idejām. Vēdu vārdiem sakot: nekad nepārtrauciet mācīties un mācīt, jo mācīšanās un mācīšana ir nešķiramas! Šī skolotāja spēja pašam uzņemt zināšanas iet roku rokā ar talantu nodot savas zināšanas citiem. Te savukārt nepieciešamas labas saziņas prasmes.
Līku liepu es nocirtu,
Taisnu lūku es noplēšu;
Sliktu ļaužu bērnu ņēmu,
Gudru devu padomiņu. (Latv. t. dz.)

        Ideāls skolotājs ir reizē draugs, filozofs un līderis. Var teikt - padomdevējs, ceļa rādītājs, vadītājs, virzītājs.

  
Tomēr skolotājs nedrīkst ļauties sava intelekta narcisismam jeb ilūzijai par sava viedokļa svarīgumu, nedrīkst noraidīt vai atspēkot mācāmā viedokli, lai kāds tas arī būtu, jo tādējādi bērnam tiek atņemta drosme un vēlme turpmāk atkal izteikties. Tieši otrādi, mīlestības un cieņas pilnā attieksme motivē skolotāju būt interaktīvam klasē, tas ir, būt nemitīgā dialogā ar bērniem. Jautājumu uzdošana kā metode kalpo ļoti svarīgiem mērķiem - tā stimulē domāšanu, kas savukārt ir efektīvs prāta darbināšanas veids, tāpēc svarīgi ir, lai bērniem rastos ar vien jauni jautājumu. Īsāk sakot, cilvēks domā un attīstās, kamēr viņam ir jautājumi.  Skolotājs jautā tikai tāpēc, lai mudinātu citus izteikt savas domas. Un otrādi – bērnu domas un uzdotie jautājumi veicina jaunu ideju rašanos pašam skolotājam, tie dod iespēju paskatīties uz lietām no cita redzespunkta un modina citas atskārsmes. Jo mācīšana ir reizē arī mācīšanās. Mācīt nozīmē mācīties pašam. Ideāls mācīšanās un mācīšanas process nekad nav vienvirziena kustība. Vēdas saka – lai notiek skolēna un skolotāja savstarpēja bagātināšanās! Mācību process ir auglīgs, ja tā rezultātā pilnveidojas gan skolēna, gan skolotāja apziņa, ja tie abi savā kopdarbībā gūst sekmes, izpētot un paplašinot savu prāta un gara spēju horizontus. Tāpēc vēdu laikmetā un vēl tagad skolās, kas uztur vēdiskās tradīcijas, pirms katras nodarbības bērni kopā ar skolotāju skaita attiecīgu lūgšanu, kuras teksts latviski skanētu apmērām šādi:
“Lai Dievs sargā mūs abus! Lai Dievs dod mums savu gudrību! Un lai mums abiem pietiek spēka šo gudrību uzņemt! Lai tas, ko mēs šodien mācāmies, ir Patiesība! Lai mūsu sirdīs nerodas ļaunas domas vienam pret otru! Lai valda miers! Lai valda miers! Lai valda miers!
 
Ideālā mācību procesā skolotājs ieņem tēva, parauga lomu. Vēdiskajā tradīcijā skolotājs ir īpaša persona – viedais, gudrais, zintnieks, apgaismotais. Viņš iekšējas vīzijas un ārējās pieredzes sintēzē rada un izstaro zināšanas, pats degdams kā lāpuguns, bet skolēni, dzīvojot skolotāja klātbūtnē, tēlaini sakot, pie viņa zināšanām aizdedz savu dzīves sveci.
Zināšanas ir bezgalīgas un tāpēc “mūžu dzīvo, mūžu mācies”, kā saka vēdu un latviešu kopīgā paruna. Cilvēkam visu mūžu ir jābūt zinātkāram, jo tikai zinātkāre rotā un pagodina cilvēku. Vēdas saka, ka vienmēr jābūt možam un ceļā pēc zināšanām jāiet uz priekšu un jākāpj uz augšu, jo “možums ir dzīve, bet snaušana ir nāve”. Lielākie mācīšanās traucēkļi ir apātija un bezrūpīga pašapmierinātība. Vēdas rosina: “Ak, cilvēk, celies augšup, nekad nepaliec uz vietas, jo stāvēt uz vietas nozīmē – krist lejup!”. Tāpēc nepārtraukta, regulāra mācīšanās ir ļoti svarīga. Ir teikts, ka dzīves mērķis ir zināšanas un visa dzīve ir skola.
Vēdiskais ētikas kods saka, ka izglītības procesa galvenais mērķis ir laba rakstura veidošanās. Te izpaužas skolotāja lielā atbildība, jo saskaņā ar Vēdām, labs skolotājs ne tikai māca, bet audzina bērnus par vērtīgiem un cienījamiem sabiedrības locekļiem ar labām īpašībām.
 
Vēdiskā tradīcija prasa iemācīt cieņu pret vecākiem cilvēkiem, pirmkārt, tēvu un māti, skolotājiem un ciemiņiem. Cieņa pret vecākiem cilvēkiem gan nenozīmē aklu atdarināšanu vai sekošanu, bet arī spēju atšķirt citos viņu labās un cildenās rakstura iezīmes no primitīvajām. Vēdiskie skolotāji māca: “Tava māte lai ir tev Dieva vietā un tavs tēvs lai ir tev Dieva vietā, tavs skolotājs lai ir tev Dieva vietā uz šīs zemes! Skaties viņu godājamos darbus un seko visam, kas nav peļams, bet visu, kas slikts, atmet!”
Ikvienai ikdienas darbībai ir jābalstās labticībā. Vēdas brīdina - ja indivīdi aizgriezīsies no laba redzēšanas un kļūs nepatiesi, sociālā sistēma izies no līdzsvara un sabruks.
Ej, māsiņa, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad Dieviņš palīdzēs
Taisnu mūžu nodzīvot. (Latv. t. dz.)

          Vēdu vārdiem sakot: “Pasauli uztur Patiesība”. Tātad, viens no vissvarīgākajiem izglītības aspektiem ir audzināt jauniešos patiesīgumu. Patiesīgums kā tikums nozīmē neaizskart un nesāpināt citus. Patiesīgums nozīmē rūpēties par pārējo dzīvo būtņu labsajūtu. Ja tas nav iespējams, gudrāk būs apklust.

           
Ne runāt nerunāju,
          Kad nav laba valodiņa,
          Kad nebija mīļi vārdi,
          Kad nav gudris padomiņš. (Latv. t. dz.)
 
Pēc Vēdām: ”Kas ir patiess, tas ir labs, un kas ir labs, tam jābūt patiesam”. Tātad runāt vajag tikai tik daudz patiesības, cik klausītājs var uztvert, un tik, lai tā viņu nesatrauktu. Nav pareizi mācīt bērniem kritizēt un vērtēt citus, bet mazu vērību piešķirt savas rīcības seku izvērtēšanai. Citu kritizēšana ir bīstama, jo ievaino pašu kritizētāju; viņa prāts tiek piesārņots, meklējot slikto citos. Vēdas brīdina: “Tas, kurš nievā citus, pats tiks nievāts”. Šī doma sasaucas ar kristīgo “Netiesā, lai pats netaptu tiesāts” vai latviešu gudrību :
Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju;
Visi man naidinieki,
Kad es naida kūrējiņ’. (Latv. t. dz.)
 
Galvenais uzsvars ir liekams uz katra individuālo brīvību un sociālo atbildību. Tiesības un pienākums iet roku rokā. Patiesas izglītības mērķis ir humānas attieksmes pret ikvienu dzīvo radību un kalpošanas principa ( “Idd nan Mmam” - neko sev pašam, visu kopīgam labumam) ieaudzināšana . Sevis kā indivīda apziņa izglītības ceļā transformējas par sociālās līdzdalības apziņu.
 
Tāpat kā latviešu tautas dziesma:

       Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,

        Ne no kalna lejiņā!
       Dod, Dieviņi, otram doti,
      Ne no otra gauži lūgt!  (Latv. t. dz.)
 
 
arī Vēdas māca būt devīgiem un žēlsirdīgiem. Naudas pelnīšanas nolūks lai ir tās izdošana labdarīgiem mērķiem: “Pelni ar simts, bet izdod ar tūkstošs rokām” un “Svētītas ir rokas, kas atbalsta trūcīgos”. Patiesa izglītība nozīmē mācīt cilvēkam vienmēr būt godīgam savā rīcībā. Tāpat kā patiesīgums, arī godīgums ir svarīgs faktors, kas nodrošina sociālo stabilitāti. Precīzāk sakot, godīgums ir viena no patiesīguma formām. Vēdas māca cilvēku turēties tālāk no negodīgā ceļa iegūtiem labumiem:
“Ak, Dievs, turi tālu no manis tādu bagātību, kas liktu man morāli pagrimt, kas sapītu mani no visām pusēm un liktu man nokalst kā parazītu mocītam kokam. Ak, Visaugstais Dievs, Tavas rokas ir no zelta, svētī mani ar tādu mantu, kas dod man prieku un mieru!”
 
Vēdas dod instrukcijas pieņemt tikai tādu mantu, kas likumīgi pienākas un neiekārot svešu īpašumu. Izglītībai jānodrošina, ka ikviens bērns iegūst racionālu un pareizu attieksmi pret lietām. Latviešu tautas dziesmas pasaka tieši to pašu:
Ja, Dieviņ, mantu dodi,
Dodi gudru padomiņu;
Manta vien maz der lieti,
Ja nav gudra padomiņa. (Latv. t. dz.)
 
Lai risinātu problēmas izglītības sistēmā, mums jāredz lietas kopumā. Atsevišķi mēģinājumi tās risināt radīs atkal jaunas nepilnības. Ikvienam skolotājam pirmām kārtām jāsāk ar sevi. Jāiepazīst un jāizvērtē savs raksturs un rīcība, jābūt pašam godīgam un nesavtīgam, jāmīl sava zeme un visi tās cilvēki, jārūpējas par vides un visas planētas veselību, jārunā tikai labu un tikai mierīgā balsī! Jābūt laipnam un smaidīgam! Vairojiet mieru un prieku cilvēku starpā! Tad pasaule mainīsies līdzi.
 
Dzīves uzliktās likstas un grūtības ir pārejošas un dod mums iespēju pārbaudīt savus spēkus un ieraudzīt tās lietas, kas ir patiesi nozīmīgas. Vēdas māca, ka mūsu apņēmībai jautājumu risināšanā jābūt pietiekami stingrai, lai drošu sirdi izturētu uzliktos pārbaudījumus. Jo vairāk kāds cenšas izbēgt no nelaimēm un meklēt izeju, jo vairāk tās mums sekos. Ar likstām var tikt galā tāpat kā ar maniaku, kas izseko: vienīgais risinājums ir nevis bēgot paātrināt soli, bet gan apstāties un bez bailēm ieskatīties ļaunajam sejā. Tikai drosme var izglābt!
Vēdu panti saka: “Esi vienmēr nesatricināms un nelokāms, esi drosmīgs un neuzvarams!”
Lai neviena sirds nepagurst un atrod iekšēju izturību un garīgu spēku sava dzīves uzdevuma īstenošanai:
 
Es neteicu tā vārdiņa:
Man ir grūt’, es nevaru!
Kas sacīja to vārdiņu,
Tam darbiņš gauži dara. (Latv. t. dz.)