Viss apkārt tik sniegaini balts...kluss...mierīgs...
Zem mūsu vecās kukažiņas (mājas) logiem sniega segu kašņā stirnu ģimene, sīļi ābelēs kā sargi uzmana apkārtni, kamēr zīlītes mielojas ar putraimiem un auzām...
Ir dienas iesākums. Mēs abi - es un mans 3.klases skolēns - mācāmies ... dabaszinības. Grāmata, darba burtnīca... Kas tajās ir no tā visa, kas mums aiz loga - klusums?... ziemas smarža?... sīļa iekliedziens?... sniega čabēšana zem tramīgas stirnas kājām?...
Var jau ierēdniecība aizbildināties, ka tās ir dabasZinības (tātad Zinātne!). Ir darba burtnīcās novērojumu un pētījumu uzdevumi. Un galu galā, visbiežāk minētais aizbildinājums ---- Skolotājs veido stundu pēc saviem ieskatiem.
Bet kāpēc jau izglītības programma un mācību grāmata neparedz DZĪVO,Mīlestības apgaroto mācību procesu? Kāpēc viss tiek novelts uz skolotāju pleciem, laiku, varēšanu?
Mana trešklasnieka izsauciens torīt skatoties pa logu:
Re, kur īstās dabaszinības! Kāpēc vajadzīga grāmata, ja man aiz loga VISS JAU IR?!
Un man jāpiekrīt. Taču - pārbaudes darbs dabaszinībās nebūs par IZ-, vai SA-jūtām, bet gan sauss ZINĀŠANU pārbaudījums.
Konkrēts jautājums -
Vai ir problemātiski sagatavot mācību līdzekļus, kas sakņojas dabiskā cilvēka/bērna izzināt vēlmē, nesadrumslojot mācību saturu, bet apkopojot to DABAS VESELUMĀ? Tas attiecas arī uz matemātiku, valodu, mākslu...