Skip to Content

Izmaiņu nepieciešamība

   

Lekcija 18.03.2009
 
Izmaiņu nepieciešamība
 
Visi runā par inovācijām. Kāpēc? Un kāpēc tieši tagad? Kāpēc par inovācijām nerunāja Viduslaikos, vai pat 19. gadsimtā?
 
Sastādīsim diagrammu. Vertikālā ass – izgudrojumu, izmaiņu skaits visā cilvēces kultūrā. Horizontālā ass – laiks.
 
Pirmatnējos laikos – no akmens izmantošanas izgudrojuma līdz akmens asināšanas izgudrojuma pagāja gandrīz miljons gadu. No akmens asināšanas līdz akmens skaldīšanas un instrumentu izgatavošanas no atlūzumiem – vēl gandrīz pusmiljons gadu.
 
Antīkajos laikos – no taisnas un simetriskas skulptūras līdz skulptūrai ar vienu pussoli – ap 200 gadiem. No skulptūras ar pussoli līdz skulptūrai ar pilnu soli – vēl vairāk kā 100 gadi.
 
Bet paskatīsimies, kas notika Jaunajos laikos. Rūpnieciskā revolūcija: katri 30-40 gadi – jauns izgudrojums. Tvaiku dzinējs, aužamie stāvi, šujmašīna, pirmie tvaiku automobiļi...
 
Šodien... Es jau biju apzinātā vecumā, kad pie vectēva ciemos skatījos televizoru – ar maziņu ekrānu un milzīgu ūdens lēcu, lai kaut ko varētu saredzēt. Mans tēvs jau nopirka melnbaltu televizoru, kuram nebija vajadzīga leca. Es tikko beidzu institūtu, kad mamma nopirka krāsaino televizoru. Es atceros anekdoti, kura bija populāra padomju laikā, kad izgudroja plakano televizoru. Tagad mēs varam skatīties milzīgus „mājas kinoteātrus”. Bet jau var skatīties televīzijas programmas mobilajā telefonā. 10, 5, 3 gadi starpība.
 
Izmaiņas mūsu kultūrā notiek ar milzīgu paātrinājumu. Bet kurš to visu izgudro, kurš nodrošina šo paātrinājumu?
 
Izgudrotāji, talantīgi cilvēki, ģēniji. Cik viņu daudz?
 
Bieži saka, ka tādu ģēniju ir zināms procents no kopīga cilvēku skaita. Jā, tā ir. Papildināsim mūsu diagrammu ar ģēniju pieauguma grafiku.
 
Kā redzam, ģēniju skaits pieaug lēnāk par izgudrojumu skaitu. Agrāk „ģēniji” varēja nodrošināt vajadzīgo izmaiņu pieaugumu. Bet kādā brīdī iestājās lūzums, vai kā saka matemātiķi, bifurkācijas punkts. Turpmāk „ģēniju” nepietiks.
 
Kad pienāca šīs brīdis? Tas bija apmēram 19. un 20. gadsimtu mijā.
 
Tieši tad vajadzēja runāt par inovācijām. Nu, mēs visu darām ne tad, kad vajag, bet gan tad, kad jau gandrīz par vēlu.
 
Kāda var būt izeja no šīs situācijas? Tikai viena – gatavot, apmācīt talantīgus cilvēkus. Tas ir pedagoģijas uzdevums.
 
Agrāk pedagoģija vienmēr bija „pēdējā” kultūras attīstībā. Notika izmaiņas kultūrā, zinātne aprakstīja šīs izmaiņas, tikai tad pedagoģija sāka to mācīt bērniem vai studentiem. Šodien ir nepieciešams lūzums arī pedagoģijā. Mums vajag mācīt jauninājumus ne pēc, bet pirms tie kļūs par kultūras sastāvdaļu. Pedagoģijai ir jāieņem pirmā vieta kultūras ķēdītē.
 
Vai tas ir iespējams? Vai var mācīt to, kā vēl nav? Parasti saka, ka tādas lietas var darīt „radošs pedagogs”. Bet kas tas tāds ir – radošais pedagogs? Kur dzīvo tādas būtnes?
 
Bet sākumā pamēģināsim atbildēt uz citu jautājumu. Kas mums ir vajadzīgs – radošais pedagogs, vai pedagogs, kurš prot sagatavot radošus bērnus?
 
Abi! Pie tam, vienā personā!
 
Tad sākumā izskatīsim jautājumu: kas ir radošs pedagogs?
 
Izmaiņu līmeņi pedagoģijā
 
Pedagoģijā arī notiek izmaiņas. Šīs izmaiņas gatavo tie paši „radošie pedagogi”. Bet kādas izmaiņas? Vai var salīdzināt šīs izmaiņas, vai var izmaiņas „mērīt”? Kurš no pedagogiem ir „radošāks”? Vai varbūt mūsu vietā izmaiņas sagatavos gudrie zinātnieki vai izglītības ministrs?
 
Pētījumi pedagoģijas vēsturē parādīja, ka visas izmaiņas var sadalīt piecos līmeņos:
 
  1. Sintēze
  1. Attīstība
  1. Adaptācija
  1. Idioadaptācija
  1. Regress
 
  1. Sintēze. Parādās jauns izglītības saturs, jauni zināšanu un prasmju principi. Atbilstoši šīm tēmām, zināšanām un prasmēm tiek izstrādāti kvalitatīvi jauni apmācību principi.
 
1. Piemērs: Ap 17. gadsimtu nepieciešamo zināšanu apjoms pārsniedza mehāniskās iegaumēšanas robežas. J. Komenskis izstrādāja apmācību sistēmu, kuras pamatuzsvars tika likts uz vispārinājumiem, kuri atviegloja izpratni par individuālām ziņām. Materiālu izstrādāja, sadalot pa stundām, tā, lai tā apgūšana noritētu maksimāli ātri. Izglītības saturs un tās forma pārmainījās pilnībā.
 
  1. Attīstība. Jaunie priekšstati, kuri veido izglītības sistēmas saturu, dalās galvenajās apakštēmās. Katrai apakštēmai veido apmācību metodiku.
 
2. Piemērs: Ap XII-XIII gs. Eiropas pilsētu praktiskās vajadzības krasi atšķīrās no tematikas, ko mācīja baznīcas skolās. Teoloģijas zināšanām nebija praktiska pielietojuma, lai gan bija nepieciešamas praktiskas zināšanas dabas zinībās. Parādījās cunftes un ģildes skolas, kurās apguva laicīgās zinības. Cunftes skolās uzsvaru lika uz arodizglītību, bet ģildes skolās – uz aritmētiku, ģeogrāfiju u.tml. Izglītības saturs bija būtiski papildināts. Formas pamatiezīmes saglabājās tādas pat kā baznīcas skolās, bet principiāli pārmainījās tās elementu virkne.
 
3. Adaptācija. Detalizē un precizē jaunās apakštēmas. Atbilstoši detalizē arī individuālās apmācību metodikas.
 
3. Piemērs: Tā saucamo „atklāto uzdevumu” pielietošana. Tas paaugstina audzēkņu interesi pret standarta izglītības saturu, bet nedod jaunu saturīgu kvalitāti. Izglītības saturs būtiski nav mainījies, bet ir mainījusies tā pasniegšanas forma, pie tam ne visam mācību procesam, bet tikai noteiktiem uzdevumu veidiem.
 
  1. Idioadaptācija. Izglītības saturs nemainās. Tiek izstrādāti konkrēti paņēmieni apmācību uzlabošanai ar apakštēmu detaļām.
 
4. Piemērs: Senās Romas orators un pedagogs Kvintilians ierosināja uzskatāmības principu izglītības procesa uzlabošanai. Pestaloci detalizēja šo principu un ar tā palīdzību mācīja aritmētiku. Pestaloci izglītības saturu nepārveidoja, bet gan pielietoja jau zināmo metodi vienas no zināmām izglītības apakšsistēmām uzlabošanai.
 
  1. Regress. Izglītības saturs paliek nemainīgs, dažreiz sarūk un zaudē iekšējo sakarību. Izstrādā jaunus un pielieto vecus paņēmienus nevis skolnieku izglītības uzlabošanai, bet lai atvieglotu pedagogu darbu, vai pat, lai atvieglotu kontroli pār pedagoga darbu.
 
5. Piemērs: Tiek izstrādāti paņēmieni disciplīnas uzturēšanai klasē, tā vietā, lai paaugstinātu interesi par priekšmetu.
 
Satura mainīšanas vai izpratnes un intereses par priekšmetu paaugstināšanas vietā tiek pielietoti skolnieku ietekmēšanas paņēmieni. Skolēnu zināšanas līdz ar to neuzlabojas, vienkārši pedagogam ir ērtāk, kad skolēni tēlo, ka uzmanīgi klausās.
 
6. Piemērs: Arī bez tāpat jau sarežģītās klases žurnālu aizpildīšanas sistēmas Krievijā 1999. gadā tika izstrādāti „Klases žurnālu pārbaudes kritēriji”. (Interesanti, ka grāmata par šo tēmu tika izdota izdevniecībā "Педагогический поиск", [„Pedagoģiskie meklējumi”]).
Abos pēdējos piemēros, izglītības saturs vispār netiek aizskarts, būtiski netiek mainīta arī forma. Toties acīmredzami ir atvieglots pedagogu darbs (vai arī kontrole pār pedagogu darbu!).
 
Tagad vēl reizi paskatīsimies uz visu līmeņu izmaiņu būtību. 5., 4., un 3. līmeņi nodrošina pedagoģijas attīstību, jauna izglītības satura izstrādi un apgūšanu. Turpretim, 2. un 1. līmeņi nostiprina novecojušo saturu un atvieglo veco variantu administrēšanu.
 
Par īsti radošiem pedagogiem var nosaukt tos, kuri gatavo augstāko līmeņu izmaiņas. Bet nav jāaizmirst vēl viens aspekts.
 
Jo lielāka izmaiņa, jo vairāk tā attīsta pedagoģiju, kā zinātni, bet jo grūtāk to praktiski pielietot. Un otrādi, viegli pielietojami jauninājumi neattīsta pedagoģiju, kā zinātni. Tas nenotiek tāpēc, ka pedagogi ir konservatīvi. Tā tas ir objektīvi.
 
 
„Pielietojamības” lielumu mēs varam aprakstīt nosacīti, tēlaini, kā vispārināta lietotāja reakciju.
 
a – Tās ir muļķības!
b – Var būt, bet ne šeit un ne tagad...
c – Tajā kaut kas ir, var pamēģināt.
d – Tas ir brīnišķīgi!
e – Mēs tā arī strādājām visu mūžu, jau sāk apnikt!
 
Atgriezīsimies pie bērniem
 
Kā mācīt bērnus, lai tie kļūtu par īsti radošām personībām? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai zinot atbildi uz citu jautājumu – ko viņiem vajag mācīt?
 
Pētījumi rāda, ka talantīga domāšana veidojas no sekojošām spējām:
 
  1. Spēja vadīt savu asociatīvu domāšanu.
  2. Spēja pāriet no viena objekta izskatīšanas pie objektu daudzuma un statistiska daudzuma izskatīšanas.
  3. Spēja pāriet uz priekšstatu virssistēmu.
  4. Spēja pārvarēt virsmodeli vai mainīt to.
  5. Spēja operēt vienlaicīgi ar vairākiem parametriem. Spēja pāriet no vienfaktoru sistēmām pie daudzfaktoru sistēmām.
  6. Spēja attīstīt priekšstatus laikā.
  7. Spēja pāriet no ontoģenēzes izskatīšanas pie filoģenēzes izskatīšanas.
  8. Spēja neattiecināt faktu uz pazīstamo modeli.
  9. Spēja izdomāt terminoloģiju. Spēja brīvi operēt ar valodu, izdomāt jaunus vārdus.
  10. Spēja risināt pretrunas.
  11. Sistēmiskā domāšana.
 
Gribu īpaši pasvītrot, ka neviena no šīm spējām nav iedzimta. To visu var iemācīt.
 
Ir izstrādes, kuras ļauj mācīt un trenēt minētas īpašības. Bet tā ir tēma, kuru vienas stundas laikā pastāstīt nevar. Var būt mēs vēl tiksimies un parunāsim par šo tēmu dziļāk.
 
Plašāk par šīm tēmām var iepazīties mājas lapā www.temm.ru (krievu valodā). Viens raksts tiks izdalīts.
 
Paldies par uzmanību, vēlu jums veiksmi!
 
Jūlijs Muraškovskis

Komentāri

Atgriezīsimies pie bērniem

Šeit iezīmētā pieeja mācību procesam sākas apmēram tur, kur beidzas līdzšinējā vispārizglītojošās skolās pastāvošā. Tajā pašā laikā jau šobrīd var satikt ļaudis ar telpisku, sistēmisku, vispārinošu domāšanu, kuri neieslīgst stereotipos, bet atrodas dinamiskā pasaules redzējuma attīstībā. Diemžēl apmācība skolās bieži neatbalsta šādu redzējumu, kur katram faktam ir sava vieta Veselumā, tā vietā stimulējot "plakanu" vai pat "lineāru" dzīves uztveri.
Vai ir kādas konkrētas, kompleksas izstrādnes pielietošanai skolās, ar kurām iepazīstināt sabiedrību? No kāda bērnu vecuma vai attīstības perioda sākot varētu tādas aktīvi piedāvāt mācību sistēmas pilnveidei?     

talantīgas domāšanas veidošana

Jau vairāk ka 30 gadi notiek bērnu apmācība. Bet... Krievijā, Ķīnā utt.
Latvijā bija viens mēģinājums, bet aizejot pasniedzējam, ar to viss arī beidzās. Es kādu laiku strādāju ar skolniekiem privatā formā, bija interesanti rezultāti. Piemēram, manus "bērnus" uzaicināja Starptautiskā zinātņu akademija uz kārtējo sesiju, kur viņu referāts izsauca lielu interesi.
Bet šobrīd manas intereses ir vairāk virzītas uz studentu pusi. Man ir semestra kurss "Radošās iztēles attīstība", es ievadu dažus talantīgas domāšanas procedūras reklāmas un mākslas attīstības kursos. Bet galvenais virziens - privātas nodarbības ar divām studentu grupām. Ja tas Jūs interesē, varu ieteikt materiālus krievu valodā, vai arī uzaicināt Jūs uz manām nodarbībām.
Ar cieņu,

JM

arī veids bet man vajag vairāk

 :) protams viss tas ir skaisti un arī ir iespēja dažu cilvēkresursu un finanšu apjomā kaut ko realizēt, bet tas ir daudz par lēnu un par maz. Var labāk!

Ir viena liela problēma, ko es pamanīju arī sakarā ar savām smadzenēm un vispār tiešā sasaistē ar talantīgumu un iespējām.
Piemērs:
Sarunājās divi profesoru, lai saprotamāk un kā piemērs - fiziķi, savā starpā, kompānijā, kas nav saistīta ar šo sfēru. Šī kompānija, ja arī mēģinās saprast par ko viņi runā, tas būtu praktisk,i kā iemācīties morzas ābeci saīsinātajā kursā, jo nepieciešama ļoti liela uzmanība un ticība sev, kā arī vēlēšanās izprast. Labi - šīs zināšanas var dot. Tā kā mēs pašreiz runājam par izmaiņām, tad varu pateikt un apgalvot, ka mūsu sarunas līdzinās šo fiziķu sarunām un līdz smadzenēm aiziet tikai kādam 1%. Protams tas viss kaut kur nosēžas un uzpeld pēc gadiem 10-mit. Par vēlu! Vai ne?
Ir jābūt sastrukturizētām, saprotamām un sakārtotām vēlmēm, darbībām un katram ir jāizprot, ka viņš ir atbildīgs par izmaiņām, kas ir vairāk kā vajadzīgas. Tātad ir jāsaprot, kā Latviešu valodā var nodeklarēt saprotamā valodā, ko tiešām grib un ko var gūt.
Izmaiņas ir vajadzīgas, kā ūdens visapkārt un mums pašiem.
Izmaiņas - talantīgi cilvēki, kas spējīgi uzdrīkstēties un sadarboties. Cilvēki, kas spēj nostādīt cilvēcību un mīlestību, kā augstāko likumu un pienākumu pret sevi un sev apkārt.
Vispār ļoti elementāri :). Grūti pateikt, kas ir sarežģītākais - laikam sīkumi, bet tā jau ir mana stihija - paredzēt un būt viņiem gatavam. 

RUNĀT POZITĪVI AR "SEVI" IR SKAISTI!
Oskars Strēlnieks

Talantīgas domāšanas veidošana

Cien, Strelnieka kungs!
Protams, tas ir cilvēcigi - gribēt, lai viss notiktu ātrāk. Bet ārti mainas tikai nenozīmīgie sīkumi. Lielas izmaiņas notiek lēni, Jo paātrināt sarežģītas lietas - tas nozīme halturēt. Tas nav pieļaujams, ja ir atbildības sajūta.
Talantīga domāšana - tā nav mīlestība, tā ir tehnoloģija. Par "mīlestību" runāt viegli, par to arī runā visi, kam nav slinkums. Bet es neesmu redzējis nevienu nozīmīgu rezultātu nevienā cilvēka darbības sfērā, kuru būtu panākuši šie "mīlētāji". Rezultātus dod tehnoloģija.
Ar cieņu,

JM

nu cilvēka smadzenes ir vienkārši fantastiskas!

 Jūlij M. - ja tu mani pazītu un ja es pazītu sevi un tu apzinātu savas iespējas, kas tev dotas! Savā ziņa runājam par vienu to pašu, bet katrs no savas puses. 
Atkal sākas vecā anekdote par trīs aklajiem un ziloni ;).

Iedomājies tikai, ka es spēju uztvert tavu domu un runāt ar tevīm, it kā pazītu tevi gadus tūkstošus un ka tiešām varu izdarīt to ko saku.

Vai man jēga, ko tev pierādīt, ja tas tevī pašā ir jāatrod, jo tā tikai var izzināt un dot.

Varam diskutēt un tev pierādīšu un pamatošu visu ko es saku, bet tas ir garlaicīgi. Parasti labi skolotāji, vecāki, gudrie parasti parāda ceļu un virzienu - pats tu izvēlies pa kuru iet. Tur tad gan ir radītprieks un dzīvošanas bauda, sevis apzināšana un realizēšana arvien.

RUNĀT POZITĪVI AR "SEVI" IR SKAISTI!
Oskars Strēlnieks