Skip to Content

Ko skolotājs var darīt jau šodien?

 

Humānās pedagoģijas seminārs sv. Pētera baznīcā 2010. gada 20. februārī plkst. 11.00

 

Dzīve neziņā - nav dzīve. Kas dzīvo nezinot, tas tikai
elpo. Izziņa un dzīve nav atdalāmas (L. Feihtvangers).

PowerPoint prezentācija...

Mēs atrodamies laikā un situācijā, kad konvencionālā izglītība tiek kritizēta arvien drošsirdīgāk. Neapmierinātība vecāku vidū ar pastāvošo izglītības sistēmu un mācību saturu, skolēnu vilšanās un motivācijas trūkums, skolotāju psiholoģiskais izsīkums ir parādības, kas pieaug un rada spriedzi, tomēr pagaidām tikai retais apzinās milztošās problēmas iemeslus. Par sāpīgām lietām, kā jau senāk ierasts, Latvijas sabiedrībā nemēdz runāt skaļi un atklāti.

 

Pirms pāris dienām laikrakstā „Diena” kādā rakstā bija ļoti īsi un vienkāršā valodā norādīts gan uz krīzes iemesliem, gan risinājumiem. Pie iemesliem pieskaitīta dabas likumību neievērošana, alkatība, varaskāre un neprasme saimniekot - tikai kalpot un izsaimniekot- un, galvenais, divkosība: „Pašreizējā sistēma ir slima pēc būtības, un krīze ir tikai slimības ārējā izpausme.... Lai ielūkojamies kaut vai tikai skolās. Skolotāji daudzviet, saņemot mazu algu, tēlo, ka viņi māca mūsdienīgi, un skolēni izliekas, ka viņi apgūst zinības. Dubultā morāle ir apziņas slimība.” Vecāki savukārt neiedziļinās, ir atviegloti, ka bērns ir „pie vietas” un jūtas savu pienākumu izpildījuši, aizlaizdami bērnu uz skolu. Sadarbība starp skolu un ģimenēm, lai gan ir moderns koncepts, visbiežāk ir tikai formāla pasēdēšana sapulcēs. Minētajā rakstā nosaukts arī risinājuma ceļš: „Neredzu iespēju mainīt šo murgaino sistēmu no augšas. Valsts pārvaldītāji ir sabiedrības spogulis. Ir jārāda priekšzīme, kā dzīvot, lai pasīvākajiem sabiedrības locekļiem paveras izvēles iespējas – turpināt šo murgu vai pievienoties kaut kam veselīgam. Mainīt valsti ir bezcerīgi, mēs varam mainīt vienīgi paši sevi – mēs katrs par sevi arī esam valsts” (A. Rostovskis, „Diena”, 11.02.10, 3.lpp.).

 

Aktīvi līdzdarboties sabiedrībā, kurai piederam, piedalīties ideju radīšanā, apspriešanā un lēmumu pieņemšanā un katram uzņemties atbildību par notiekošo savā tuvākajā apvidū, ciemā, pilsētā, reģionā un valstī, ir pats svarīgākais uzstādījums demokrātijā. kurā mēs, vismaz ‘uz papīra’, atrodamies. Bet vai mēs gribam piedalīties sabiedriskā dzīvē un vai mēs to varam?

 

Mainīties pašiem un veicināt pārmaiņas!

 

Kurš būs tas, kas pirmais atvērs acis un paraudzīsies uz apkārt notiekošo? Kurš būs tas, kurš apstādinās ačgārnības vilcienu: cilvēka vērtības noniecināšanu, ekonomisko interešu uzkundzēšanos cilvēcībai un saprātīgumam, dīvainos politiskos lēmumus, tradīciju izzušanu, tautas garīgā noplicināšanos, nabadzību, izstumtību, nākotnes bezizredzes..... Kurš dos Latvijas sabiedrībai jaunas atziņas un idejas, kas piepildīsies reālā darbībā? Kurš būs tas, kurš mainīsies pirmais?

Vai tad tie nav skolotāji un izglītības darbinieki, kuru tiešais uzdevums ir dot pārējiem zināšanas? Vai tad tie nav skolotāji, kam jāsaredz, kas notiek, un jāsāk rīkoties? Jāmainās pašiem un jāuzsāk un jāizvērš debates, iesaistot visu sabiedrību un liekot domāt? Par to, ka mīlestības par maz, iejūtības par maz, cilvēciska saprāta un gudrības par maz?

Cilvēku izglītotības jautājums ir visa pamatā. Turklāt izglītotība attiecas uz visiem - tā ir mūsu nākotne, kas likta uz spēles, - tikai izglītotība var palīdzēt uzlabot katra atsevišķi un visu kopīgo likteni. Jo no skolas un skolotājiem vistiešākajā veidā ir atkarīga sabiedriskā vide – skola veido gan cilvēku kapitālu, gan kultūras kapitālu un sociālo kapitālu.

 

Tā ir vistiešākā skolas un skolotāju funkcija - spēcināt cilvēku, lai neviens nekļūtu par apstākļu upuri. Tieši Skola var rādīt, ka svarīgas ir ne tikai tirgū pārdodamas prasmes, bet arī pareiza lietu izpratne. Pašlaik faktiski visā pasaulē ir stingri iesakņojusies ideja, ka cilvēku labklājību var uzlabot tikai ekonomiskā augšupeja. Lielākā daļa cer, ka materiālais nodrošinājums būs labākais paņēmiens, kā atrisināt sociālo spriedzi, savstarpējo attiecību nespēju, netaisnīgumu un necieņu pret cilvēku un dabu kā vērtībām. Taču par valsts un personības stabilitāti liecina ne tikai finansiālie ieņēmumi, bet arī veselība, uzturs un vide, dzīvesveids un morāle, jaunrade un garīgais potenciāls. Tāpēc izglītībai ir jāizvirza citi mērķi, - ne tikai tautsaimniecības apgādāšana ar kvalificētu darbaspēku.

 

Izglītība ir līdzeklis, kas ir mūsu rīcībā, lai nodrošinātu tautas un kultūras attīstību, mieru, brīvību, taisnīgumu, mazinātu nabadzību un sociālo izstumtību, zināšanu trūkumu, apspiestību. Izglītībai ir visus bez izņēmuma jādara spējīgus attīstīt savus talantus līdz pilnībai un īstenot jaunrades potences, ieskaitot atbildību par pašu mūžu un personisko mērķu sasniegumiem.

 

Līdz ar totalitārisma un autoritārisma režīmu sagrūšanu teorētiski ir atjaunojusies cilvēka prioritāte pār valsts prioritātēm. Cilvēks ir galvenā vērtība un galvenais virzītājspēks. Skolai kā pirmajai ir jāīsteno praksē uzstādījums, ka „Cilvēki ir vispārējās attīstības mērķis, nevis līdzekļi” un „Izglītības kvalitāte ir cilvēka dzīves kvalitāte”. Taču ar skumjām un nožēlu jāatzīst, ka izglītības sistēmā vēl joprojām nav pārvarētas padomju ideoloģizētās un tehnokrātiskās sekas. Totalitārisms ir atstājis paliekamus un jūtamus nospiedumus daudzu skolotāju apziņā. Attieksme pret indivīdu un valsts un cilvēka attiecībām skolā nav mainījusies. Valsts programmas, standarti un pārbaudījumi nosaka atmosfēru skolā, lai gan tie ir tikai papīri, pēc kā skolotājam vadīties, nevis veidot cilvēku. Šodiena ir vakardienas rezultāts. Un rītdiena būs tāda pati kā šodiena, kamēr nemainīsies izpratne.

 

Agrāk valsts iejaucās cilvēku dzīvē un norādīja, ko pilsoņiem lasīt, mācīties un kā domāt. Agrāk skolā audzināja valsts iekārtai paklausīgu pilsoni, kuram nebija pašam jāuzņemas atbildība, nebija jārada jaunas, kreatīvas idejas, nebija brīvi jāizsakās un jākritizē, nebija jāizrāda iniciatīva, cilvēks nedrīkstēja iet savu ceļu, - cilvēka talants, intereses un slieksmes tika pakārtots valsts plānam. Valsts kontrolēja savus pilsoņus, un tās visu redzošā acs paturēja tos savā redzeslokā – gan parūpējoties par sadzīvi, gan nospraužot iepriekš paredzētas iespēju robežas. Tādiem nolūkiem bija izstrādātas attiecīgas audzināšanas metodes. Šī sabiedrība ir tādējādi „izmācīto” cilvēku ārējā izpausme.

 

Šodien viss ir savādāk. Šodien skolai vairs nav jāsagatavo izpildītājs, bet gan gudrs un patstāvīgs cilvēks. Šodien katrs pats ir atbildīgs par sevi, katram jāmāk saprast, kas un kā ar tevi manipulē, pašam jādomā un jāatrod sava vieta dzīvē, bet lielākā daļa skolu ierastā ritmā štancē cilvēkus, kas baidās būt brīvi. Šodien valsts vairs nevar diktēt savas prasības. Bet skolotāji vēl aizvien ir gatavi izpildītāji, kas vēl aizvien gaida risinājumu no augšas.

Izglītība vairs nav instruments, ar kuru kāds būtu jāpakļauj, lai sasniegtu kādus valstiski politiskus mērķus. Šodien izglītības procesam jānodrošina pilnvērtīgas personības attīstība. Tai jāmāca būt par Labu Cilvēku.

 

Šodien valsts pastāv cilvēku labā, nevis otrādi. Tā pastāv cilvēku ērtību dēļ, lai ikviens varētu izmantot kopējo labumu, tā pastāv, lai dotu katram indivīdam brīvību. Cilvēks var kontrolēt un veidot valsti pēc savas patikas, bet valstij nav virsrokas pār atsevišķu cilvēku. Valsts gan, protams, var cilvēku ietekmēt, taču gudrs cilvēks var jebkurā brīdī nevēlamu ietekmi pārtraukt. Audzināt gudru cilvēku ir svarīgāk kā audzināt pakļāvīgu valsts pilsoni vai efektīvu darbaspēku. Ir jāizprot, kādas ir pareizas attiecības cilvēka un pilsoņa starpā. Bērniem nav jāatsakās no sevis kā Cilvēka par labu pilsonim, kaut arī būt tikai pilsonim, iespējams, ir vieglāk nekā būt Cilvēkam. Būt labam pilsonim nozīmē darboties atbilstoši valsts shēmai un gaidīt rīcības norādījumus no valsts. No pilsoņa tiek prasīta efektivitāte un pakļaušanās, un tad cilvēks upurē cilvēku sevī un kļūst par labu izpildītāju. Bet labs pilsonis-izpildītājs var arī nebūt labs cilvēks, turpretī labs cilvēks vienmēr būs arī labs pilsonis. Turklāt visur, ne tikai konkrētā sabiedrībā vai valstī. Tā kā viņš ir vispirms labs cilvēks, viņš nekad nerīkosies antisociāli, viņš nekad nevērsīsies pret citu cilvēku. Labs cilvēks dzīvos, sadarbodamies ar citiem, viņš spēs efektīvi strādāt, nekļūdams nežēlīgs. Cilvēks, kurš tiecas pēc augstākas gudrības, gluži dabiski nekad nedarīs nekādas pilsoņiem raksturīgas muļķības. Gudri cilvēki ir brīvi no visām valdībām un valstīm. Gudri cilvēki var radīt labu sabiedrību, turpretī kārtīgi, paklausīgi pilsoņi nespēj radīt sabiedrību, kurā cilvēkiem piemistu augstākā gudrība.

 

Šodien katra cilvēku talantu un slieksmju atklāšana un īstenošana ir izglītības būtiskā humānā misija. Nākotne pieder humānismam: tas ir garīguma ceļš, kā sabalansēt savu psiholoģisko un materiālo labklājību, lai dzīvotu saskaņā ar sevi un apkārtējiem. Tā ir Sirds izglītība, kultūra un morāle. Tā ir cilvēka iekšējā izaugsme, kur brīvība sastopas ar atbildību. Cilvēka personība attīstās, apvienojot personisku neatkarību un reizē rūpes par citiem. Izglītība ir cilvēka un sabiedrības attīstības process, kas balstās uz cieņu pret cilvēku un dabas vidi, tradīciju un kultūru daudzveidību un katra identitāti un morālu pasaules skatījumu.

 

Skolotāji vienmēr ir bijuši pārmaiņu veicinātāji. Skolotājiem, kas veido jaunās paaudzes raksturu un prātu, ir milzīga atbildība. Tāpēc skolotāju kompetencei, profesionālismam un aizrautībai tiek izvirzītas milzīgas prasības. Cerības un vajadzības ir lielas, un tās pieaugs līdz ar skolotāju lomas palielināšanos.

 

Apzināties reālo situāciju!

 

Godīgi un pēc būtības jāizvērtē, kas ir izglītība Latvijā un kurp tā ved? Kas ir mūsdienu Latvijas izglītības sistēmas spēks, vājums, iespējas un apdraudējums? Paradoksāli, bet arī no pašu skolotāju vidus tikai retais ir padomājis un var izskaidrot, kas ir šodienas izglītības sistēmas mērķi un uzdevumi – kādu cilvēku tad mēs šodien gribam izaudzināt?

 

Diskusijā ar skolotājiem kā lielākās problēmas sabiedrībā tiek nosauktas: negodīgums, sīva konkurence, nav jaunu ideju (radošuma), bailes izrādīt iniciatīvu, garīguma tūkums, nav stratēģiskas domāšanas, nespēja konstruktīvi risināt konfliktus, neprasme izskaidrot savas rīcības motīvus, trūkst drosmes būt atklātam, nemācēšana kulturāli sazināties utt. Tālāk jāpaskatās, vai skolas sistēma, kas daudzviet pārsvarā tikai nodod un atprasa konkrētu informāciju kādā noteiktā priekšmetā, pretdarbojas šādu rakstura iezīmju veidošanās procesam? Ko praktiski katrs skolotājs savā stundā dara, lai šādas izpausmes neattīstītos? Cik paši skolotāji savā darbā ir radoši, atklāti, garīgi, godīgi?

 

Formālā izglītība izpelnās pamatotus pārmetumus par to, ka tā iegrožo personisku pašīstenošanos, piespiež visus bērnus ievērot vienu un to pašu kultūras modeli un neņem vērā individuālu talantu dažādību. Formālā izglītība tiecas uzsvērt abstraktu zināšanu attīstīšanu, nodarot pāri iztēles spējai, mākai sazināties, vadības talantam, skaistuma izjūtai vai esības garīgā aspekta apjausmai, kā arī roku darba iemaņām. Tomēr šis laiks prasa, lai skola sasniegtu tādu līmeni, lai ikviens bērns tur varētu attīstīt savas spējas un mācītos godam dzīvot un strādāt, piedalīties attīstībā, uzlabojot savas dzīves kvalitāti un dodot ieguldījumu sabiedrībā.

„Izglītība visiem” nozīmē, ka tiek cienīta katra cilvēka individualitāte un dažādu bērnu dažādas spējas. Tas ir galvenais princips, kam vajadzētu padarīt neiespējamu standartizētu mācīšanu jebkurā formā. Vienlaicīgi tas nozīmētu, ka nerodas liekā cilvēka sindroms: parādība, kad liela daļa pēc izglītošanās laika nespēj atrast savu vietu dzīvē un atbilstošu nodarbi, lai gūtu gandarījumu un iztikas līdzekļus.

Tikai ieaudzinot taisnīguma izjūtu - vienlīdzību, vienādas tiesības un iespējas, atbildīgu brīvību, cieņu pret citiem, rūpes par vājākajiem, atšķirību apzināšanos, veidosies tādas attieksmes, kas virzīs jauniešus praktiski darboties un veicinās sociālo taisnīgumu.

Turklāt jāņem vērā, ka izglītošanas potenciāls ir ne tikai skolai, bet arī medijiem, darba pasaulei, kultūras un brīvā laika pasākumiem. Pagātnē skolēniem vajadzēja pieņemt visu, ko deva skola – gan mācību satura, gan organizācijas ziņā. Pirms simts gadiem, patiešām, skola bija vienīgais monopols uz zināšanām, un ikviens, kam nebija iespējas apmeklēt skolu, izpalika arī pieeja pasaules zinībām. Šodien sabiedrība diktē skolai, kas viņai vajadzīgs. Pasaule pati ienāk klasē, - masu informācijas līdzekļi konkurē ar to, ko bērniem māca skolā vai pat ir ar to pretrunā. Turklāt bērni jau atnes zināšanas līdzi uz skolu. Tas jāpieņem par izejas punktu.

 

Šodien vairs nevar nošķirt klases un ārpusklases darbu, tāpat kā nevar nošķirt mācāmo priekšmetu no cilvēka un viņa dzīves. Mūsdienu apstākļi un modernās tehnoloģijas burtiski spiež skolotājus iznest mācību procesu ārpus skolas telpām, sasaistot mācību tematiku ar ikdienas dzīvi. Ir jādomā, kā izmantot jauno tehnoloģiju priekšrocības, lai katrs var mācīties pats, individuāli, savā laikā un apjomā. Svarīgāk, kā izstāstīt vai nolasīt priekšā kādu noteiktu informāciju, ir iemācīt bērniem izmantot medijus un dot to „lietošanas instrukcijas” – kā atrast informāciju, izvērtēt, apstrādāt, sakārtot un pasniegt to pašiem. Jāizmanto televīziju, internetu, presi, muzejus un bibliotēkas ne mazākā mērā kā mācību grāmatas. Ir jādomā par to, kā pašiem veidot audio un video kursus mācību stundu papildināšanai.

 

Tas, ko nevar aizstāt ar neko citu, ir dzīvais skolotājs kā paraugs un cilvēciskas un kulturālas skolēnu-skolotāju attiecības. Tikai skola var ieaudzināt alkas un prieku mācīties, intelektuālu zinātkāri, spēju izprast, un tikai skola var iemācīt mācīties.

 

Būt par priekšzīmi citiem!

 

Mācību reālā forma nedrīkst būt pretrunā ar cilvēka vērtības atzīšanu. Skolotāji, kuru dogmatiskā pieeja nevis audzina, bet apslāpē skolēnu zinātkāri vai kritisku garu, var darīt vairāk ļauna nekā laba. Izglītība nav tikai zināšanu un prasmju nodošana; tā ir vienīgais līdzeklis, kas nodrošina cilvēka attīstību un veido cilvēku un tautu, un abu savstarpējās attiecības. Tā veido labāku pasauli. Starptautiskās Komisijas par Izglītību 21.gs. ziņojumā UNESCO „Mācīšanās ir zelts” ir teikts: „Ja skolotāji aizmirst to, ka viņi ir uzvedības paraugs, viņu attieksme uz visiem laikiem var nomākt skolēnu spējas uztvert citus cilvēkus kā vērtību un stāties pretī netaisnībai, atstumtībai un spriedzei starp dažādām sociālajām grupām, viņi zaudē spēju risināt dialogus un debatēt ar citiem”.

 

Vērtības nevar uzspiest no ārpuses, vērtības var tikai izdzīvot. Tās skolā jāpraktizē diendienā. Iecietību un cieņu, piemēram, var mācīties, ikdienas palīdzot skolēniem ņemt vērā citu viedokļus, veicinot sarunas par morālām dilemmām vai gadījumiem, kad jāizdara ētiska izvēle. Galveno skolā apgūstamo vērtību kodols būtu :

  • Iespēju vienlīdzība, līdzdalība lēmumu pieņemšanā un īstenošanā, kultūras atšķirību izpratne;

  • Iecietība kā priekšnoteikums sociālai vienotībai, mierīgai līdzāspastāvēšanai un konfliktu risināšanai sarunās, nevis no spēka pozīcijām;

  • Gādības gars (par saviem ģimenes locekļiem, kolēģiem, draugiem, bet arī visiem atstumtajiem, slimajiem un trūcīgajiem);

  • Pienākuma sajūta – sargāt tradīcijas un apkārtējo vidi, nodrošināt noturīgu attīstību;

  • Sadarbības gars – nevis konkurence;

  • Solidaritāte, kad katrs nes savu daļu no vispārējās atbildības;

  • Uzņēmības gars – gan saimnieciskai produktivitātei, gan visām dzīves situācijām;

  • Jaunrade – lai attīstītu jaunas tehnoloģijas, nodrošinātu progresu, dinamiku;

  • Atvērtība pārmaiņām – ne tikai prast pieņemt pārmaiņas, bet arī būt pozitīvu pārmaiņu izraisītājam.

 

Viena no galvenajām funkcijām skolotāju izglītībā vai kvalifikācijas celšanā ir nodrošināt skolotājus ar ētisku, intelektuālu un emocionālu bagāžu, lai viņi tādas pašas īpašības varētu ieaudzināt skolēnos.

Skolotāja lielākais spēks ir piemērā, ko viņš rāda, zinātkārē, atklātībā vai atvērtībā pasaulei. Vairāk par visu viņiem jānodod citiem mīlestība pret mācīšanos un gudrību. Skolotāju lielākais spēks ir piemērā, ko viņi rāda, nevis kļūdu labošanā un atzīmju likšanā. Starp citu, runājot par sekmēm, ir novērots, ka tie cilvēki, kas visvairāk ir spējīgi uz jaunradi, nebūt nav vienmēr tie, kas guvuši panākumus formālajā izglītībā (!?!)

 

Pārbīdīt uzsvarus!

 

Transformācija ir neizbēgama. Mums ir jāiet cits ceļš nekā līdz šim – katram cilvēkam jādod iespēju būt efektīvam. Jau vairākas desmitgades tas lasāms visos izglītības dokumentos: Izglītības morālais un kultūras aspekts ir padarīt ikkatru cilvēku spējīgu īstenot sevi. Tas balstās uz dziļu katras individualitātes izpratni un to, ka viss šajā pasaulē ir vienots un atrodas ciešā mijiedarbībā. Nav runa par reformām vai jauniem mācību priekšmetiem, kas jāievieš, lai labotu situāciju, - tā mainīsies līdz ar skolotāja attieksmi. Visi skolas priekšmeti būtībā summējas vienā - „Pašizziņa”, kur mācīties sevis un pasaules saistību, izprast cilvēka dzīves jēgu, apzināties sevi, savus mērķus un iespējas, kā nodrošināt fizisku un psiholoģisku veselību un labklājību, izprast dabu un to saudzēt, kā arī mācīties būt veiksmīgam gan ģimenes dzīvē, gan kā sabiedrības loceklim..

 

Lai pamanītu slēptās skolēnu slieksmes un talantus, mācību sistēmām jābūt dažādotām, cik vien iespējams, lai katrs varētu izvēlēties savu ceļu un veicinātu savu personisko savdabību. Pašlaik abstraktās, relatīvās, universalizētās zināšanas neizvirza prasības sniegties tālāk par jau sasniegtās pieredzes apvāršņiem. Tā ir mūsdienu izglītības traģēdija, jo kā zināms no reklāmas saukļa: „Kas der visiem, neder nekam”. Skolēniem ar atšķirīgām spējām jāsaņem tādu mācību pieredzi, kas piemērota viņu vajadzībām. Nedrīkst vienādi mācīt skolēnus ar dažādām spējām, ne tos, kuru potenciāls ir augsts, ne tos, kuri nespēj sekot pašreizējo skolas programmu prasībām. Džefersons teicis: „Nav lielākas nevienlīdzības, kā vienādi izturēties pret nevienādiem cilvēkiem”. Ja mēs vienādi attiecamies un vienādi vērtējam visus skolēnus, tas praktiski nozīmē sabiedrībai atņemt tās labākos cilvēkus, kas nākotnē varētu nodrošināt reālu un efektīvu attīstību dažādās saimnieciskajās un kultūras jomās – gan augsti intelektuālās profesijās, gan, jo īpaši, vienkāršos arodos tautsaimniecībā.

Skolas galvenie pūliņi ir ar „speciālista aci” pamanīt talantus un tos izauklēt, tātad - skolēnu potenciāla atklāšana un attīstīšana. Mācīšanās jēga ir darīt katru cilvēku spējīgu atklāt, atrast un bagātināt savu jaunrades potenciālu, atrast tās bagātības, kas slēpjas ikkatrā.

 

Mūsdienās izglītība nevar balstīties vienīgi uz to, kas jau ir zināms un tiek iemācīts. Nav iespējams katru cilvēku viņa dzīves gaitu sākumā apgādāt ar tādu zināšanu krājumu, no kā viņš varēs smelties visu mūžu. Laikā, kad viss attīstās un mainās tik strauji, jebkura profesionālā grupa sastopas ar faktu, ka viņu reiz gūtā izglītība nav pietiekama visam mūžam: viņiem jau tagad nemitīgi ir jāatjaunina zināšanas un jāuzlabo darba paņēmieni. Tad pašas būtiskākās izrādās domātprasme, spriestspēja, jaunrade, gribasspēks un vēlme mācīties, atvērtība pārmaiņām, patstāvība lēmumu pieņemšanā u.c.

 

Tātad nevis informatīvs saturs konkrētā priekšmetā ir būtiskais, kas jāmācās skolā, bet gan prasmes un spējas. Principā, neatkarīgi no mācību priekšmeta tematiskās specifikas, ir nepieciešams trenēt vienas un tās pašas spējas:

  • uztvere,

  • salīdzināšana (analītiskās spējas),

  • asociēšana (sasaistīšana ar zināmo),

  • koncentrēšanās (uzmanības noturēšana),

  • atmiņa,

  • gribasspēks.

Turklāt ir divas dabas dāvanas, kas atvieglo dabisku mācīšanos: neremdināma zinātkāre un atdarināšana.

 

Jau minētais Starptautiskās komisijas “Par izglītību 21.gs.” ziņojums UNESCO “Mācīšanās ir zelts”, kas būtībā ir rekomendācija par izglītību visām valstīm pasaulē, nosauc četrus svarīgus izglītības balstus: Mācīties Zināt, Mācīties Darīt, Mācīties Dzīvot Kopā un Mācīties Būt.

Mācīties Zināt nozīmē iemācīties padziļināti strādāt vairākos priekšmetos (starpdisciplināri). Katram jāiemācās pašam savākt informāciju, apstrādāt to, kārtot, analizēt, apieties un izmantot.

Mācīties Darīt nozīmē līdztekus mācībam veikt arī kādu darbu, mācīties strādāt, lai pats tiktu galā ar dažādām, arī neparedzētām situācijām sevis uzturēšanai, lai apgādātu sevi.

Mācīties Dzīvot kopā nozīmē izprast pasauli un citu cilvēku un tautu vēsturi, tradīcijas, garīgās vērtības, iemācīties savstarpējo sapratni, mierīgu domu apmaiņu, dzīvi harmonijā. Īstenot kopīgus projektus, risināt konfliktus inteliģentā un mierīgā ceļā.

Mācīties Būt nozīmē būt neatkarīgam un brīvam, spriest spējīgam, personīgi atbildīgam par savu mūžu un kopīgu mērķu sasniegšanu, neatstāt neizmantotu nevienu savu talantu, kas kā aprakts zelts slēpjas katrā cilvēkā. Tas nozīmē attīstīt savu atmiņu, spriestspēju, iztēli, fiziskās spējas, estētiskās jūtas, talantu sazināties ar citiem.

 

Par izglītotības raksturlielumiem minētā komisija uzskata šādas pazīmes :

informēts cilvēks – cilvēks, kas ieguvis informāciju formālā vai neformālā veidā,

darboties spējīgs cilvēks – prasmīgs cilvēks, kurš māk ideju pārvērst darbībā;

kulturāls cilvēks – kulturālība visās indivīda izpausmēs: personības viengabalainība un harmoniskums, sirsnība un cilvēciskas vērtības. Kulturālība izpaužas veidos, kā indivīds attiecas pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli;

emancipēts cilvēks – brīvs cilvēks, kas spēj pacelties virs mākslīgi nospraustām robežām starp reliģijām, ticībām, dzimumiem, lingvistiskās vai ģeogrāfiskās piederības. Cilvēks, kurš lepojas ar savu valodu, sociālo piederību, kultūras tradīcijām, savu dzimumu, bet kuram ir vienlīdz izteikta iejūtība un cieņa attiecībā pret visa veida atšķirībām un dažādību šajā pasaulē. Izglītotība garantē cilvēka atbrīvošanos un neatkarību no šauri definētām normām.

pašaktualizējies cilvēks – (pašrealizējies, pašīstenojies, pašapliecinājies) cilvēks, kas visās dzīves sfērās sasniedz visaugstāko savu iespējamo rezultātu un izmanto visu savu iekšējo potenciālu.

Izglītotības raksturlielumi nav paralēli, tie ir savstarpēji saistīti un viens otru papildina, turklāt atrodas savstarpējā pieaugošā progresijā.

 

Vai nav tā, ka pagaidām daudzviet skolā bērnus vēl aizvien tikai informē? Ja skola turpinās uzskatīt faktu mācīšanu par savu vienīgo pienākumu, tad tāda skola ir sevi izsmēlusi.

 

Mums neatliek nekas cits kā pasludināt holistisku izglītības filozofiju. Ir jāatzīst personības daudzie dažādie aspekti – intelektuālais, fiziskais, estētiskais, emocionālais un garīgais- un tādējādi jāvirzās pretī mūžīgajam sapnim par līdzsvarotiem cilvēkiem uz saskanīgas planētas. Jāapzinās, ka visi mēs esam vienas Zemes iedzīvotāji, vienota saime un savstarpēji saistīti. Naids, iedomība un fanātisms, kā arī alkatība, greizsirdība ir postīgas emocijas, kas jāpārvar. Savukārt mīlestība un līdzjūtība, gādība un labdarība, kā arī draudzība un līdzdarbošanās ir elementi, kas jāveicina. Jāstiprina garīgo tendenču zelta pavediens, paceļoties pāri dogmām un sašķeltībai un veicinot dažādu grupu novatorisku dialogu visu kopīgās labklājības labā.

 

Skolotājiem ir daudz dziļāks un smalkāks uzdevums nekā vienkārši mācīt. Skolotāju profesijas pārstāvji, kas savā arodā ienes idejas un vērtības kopā ar bērnu mīlestību un sapratni par procesu, un sēj motivācijas sēklu, ir iespaidojuši miljoniem cilvēku kļūt par visu ko – no sabiedrības aktīvistiem līdz mīļiem vecākiem, no izciliem aroda meistariem līdz augsti vērtētiem vadītājiem visos sabiedrības dzīves aspektos. Mēs nedrīkstam pazaudēt skolotāju kā dzīvu cilvēku, jo tieši viņš ir kritiski svarīgais posms sabiedrībā.

 

Visā pasaulē ir vairāk kā 50 miljoniem skolotāju, - varens spēks, lai mainītu visu uz labu.

Lai viņiem visiem veicas! (Nekas nav tik lipīgs kā entuziasms!)

Gunta Ošeniece
 

Komentāri

Manas domas

Lasīju, lasīju, un uztvēru visu kā domātu ne tikai pedagogiem, bet arī sev, bērnu vecākam. Ja visi vecāki savus bērnus audzinās ar šādu pieeju, tad visai ātri tiksim pie paaudzes, kas varēs teju visu - ne tikai izvest valsti no krīzes, bet novērst daudzas citas nebūšanas. Jo sabiedrībā un skolā būs mācījušies, ka praktiski visu VAR, nevis nevar, kā tas ir ieaudzināts mūsos.

humana pedagogija

Paldies par rakstu!
Esmu gatava strādāt pēc šiem principiem, bet kur Rīgā atrast tādu skolu, kur tas IR iespējams?
Daina

daina

 Vienkārši ģeniāls

 Vienkārši ģeniāls raksts! Ģeniāls, protams, tādēļ, ka minētās domas ir arī mana pārliecība - gan kā savulaik bijušai skolniecei, gan jau lielu bērnu skolēnu mammai. Kaut nu iespējami vairāk skolotāju to izlasītu. Un skolu direktori jo īpaši.