Skip to Content

Valdorfbērnudārzs Siguldā

Siguldā alternatīvā bērnu pirmsskolas audzināšanā pedagogiem ir jau 13 gadu pieredze. Sākotnēji šo darbu veica M.Līvena ar Skolēnu jaunrades nama atbalstu. Tagad šī alternatīvā pirmsskoliņa ir „izaugusi” par valdorfbērnudārzu. Siguldas Valdorfa bērnudārzs atrodas Siguldā, Cēsu ielā 10. Dibināts tas ir 1998. gadā un iekļauts Latvijas Valdorfpedagoģijas asociācijā un starptautiskajā Valdorfpedagoģojas asociācijā.
Šobrīd bērnudārzā darbojas viena jaukta vecuma grupiņa, kopumā 22 bērni, vecumā no 2 līdz 7 gadiem. Bērnudārzā tiek veikta arī valsts akreditētā pirmsskolas izglītības programma. Izglītības ministrija ir apstiprinājusi valdorfbērnudārzu tiesības sagatavot bērnus skolai, un līdzšinējā pieredze ir ļoti pozitīva – šie bērni ir gatavi skolai gan ar zināšanām, gan ar spējām iejusties kolektīvā, gan arī tīri praktiski – prast sasiet kurpju saites, atpogāt un aizpogāt pogas, sakārtot savu apģērbu un telpu ap sevi. Un tas viss ir noticis it kā pats no sevis, tikai veicinot bērnos vēlmi izzināt un atbalstot viņus.
Valdorpedagoģijas būtība ir maksimāli attīstīt spējas, kādas piemīt katram indivīdam, lai tas spētu dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Valdorfpedagoģijas pamats ir antropozofija kā zinātne par cilvēka miesu, dvēseli un garu. Audzināsanas pamatkritēriji ir orientēti uz bērna attīstības posmiem (septiņgades), bet pašai audzināšanai ir jābūt tādai mākslai, kurai jāvirza jaunais cilvēks pie viņa paša būtības. Audzināšanas klimats ir tāds, kas uztver nopietni mazā cilvēka individuālās spējas un vājās puses, atbalsta un virza bērna attīstību par pilnīgi patstāvīgu personību. Bērnudārza un skolas laiks ir ne tikai laiks, kuru varētu nosaukt par sagatavošanos dzīvei. Svarīgi, ka šajos gados bērnā izveidojas tādas būtiskas pamatprasmes kā, piemēram, aktīva, iztēles bagāta un atbildīga rīcība, skaidra uztvere un domāšana, spēja patstāvīgi novērtēt situāciju un dzīvīga jušana.
Pieredze, ko gūst bērns, ietekmē veidu, kādā viņš rīkojas kā pieaugušais. Bet dzejiski var iezīmēt arī vēl kādu tālāku dimensiju: no pirmā dzīves acumirkļa cilvēks uz visiem iespaidiem reaģē savā unikālā veidā. Viena bērna gūtā pieredze atšķiras no cita bērna gūtās pieredzes. Mūsu visdziļāko būtību nenosaka tikai iedzimtība un ārējie apstākļi vien. Tas jau ir dots. Bērns sevī jau glabā nākotni. Tādēļ audzinātāju uzdevums ir radīt bērnam tādus apstākļus, kas padara iespējamu tā uzplaukšanu, kas bērnā jau dzīvo. Vācu valdorfpedagogs Reinhards Fīdlers saka: „Līdz šim vēl nevienam nav ienācis prātā steidzināt bērna attīstību mātes miesās. Neviens arī nepletīs vaļā auga kauslapiņas, lai liktu ziedam ātrāk uzplaukt; un neviena putnu māte negrūdīs savus mazuļus no ligzdas ārā pirms tie būs gatavi lidot. Bet audzināšanā tie, kas jau pirmsskolas vecumā uzsāk rakstīšanas un lasīšanas vingrinājumus, netiek sodīti par vēlmi: jo ātrāk, jo labāk! Ši nodarbe agrīnā vecumā jūtami novājina bērna būtni, atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Reizēm tas atspoguļojas ar veselības problēmām dzīves posmā no 35 līdz 42 gadiem. Valdorfpedagoģijā pilnīgi apzināta intelektuālā mācīšana tiek sākta tikai tad, kad bērni ir patiesi nobrieduši skolas gaitām – tas ir, pēc zobu maiņas, kad bērns ir atbrīvojies no ārējā mātes ēteriskā apvalka.
Uz mūsu bērnudārzu bērni nāk ar prieku par to, ka te var būt kopā ar saviem vienaudžiem. Te bērns var gūt un vairot iztēles spēku. Bērns ir procesā, viņš to izjūt un viņš var būt jebkas savā iztēlē. Svarīgi, ka bērnam ir drošība un ritms, ko nedrīkst jaukt ar režīmu. Valdorpedagoģijā tāpat kā dabā ir gada ritms, mēneša ritms, nedēļas ritms, dienas ritms.
Darba diena ir sakārtota ritmā, un tas bērnam taupa augšanas jeb dzīvības spēku:
  • Katrai nedēļas dienai ir sava galvenā nodarbe – zīmēšana, gleznošana, veidošana, darbs ar koku, darbs ar dziju; ar šo darbiņu tiek iesākta diena.
  • Pēc tam bērni spēlējas – būvē mājas, ceļ kuģus, izmanto visas mēbeles – tā kā bērni spēlējas, ja neviens viņiem netraucē. Audzinātājām tas ir vērošanas laiks, patiesībā – pats svarīgais.
  • Pēc brīvās spēles seko kārtībiņas – svētībiņas ieviešana, kas notiek kopīgā darbošanās veidā bērniem ar audzinātājām.
  • Tad bērni dodas mazgāt rokas, to pavada savs rituāls. Otrajām brokastīm tiek klāts galds, rokas iesmaržinātas ar ēteriskajām eļļām. Katrai dienai ir savs ēdiens. Uz galda deg svecīte un ēdienreize tiek uzsākta ar galda dziesmu un pabeigta ar pateicību.
  • Tad seko ritmiskā daļa. Tās ir visdažādākās pirkstu spēles, kurās tiek izmantotas gan tautasdziesmas, gan dzejnieku dzejolīši, dziesmiņas. Bērni, darbojoties līdzi, apgūst gan vārdus, gan melodijas, gan kustības un beigās nemanot viņi jau visu prot paši.
  • Pēc tam seko lielais ritms. Bērni iejūtas dažādos tēlos, dzejolīšus un dziesmas izdzīvo kustībās un rotaļās.
  • Tad, neatkarīgi no laika apstākļiem, visi dodas ārā – vai nu rotaļājas pagalmā vai dodas pastaigā.
  • Iekšā ir noslēdzošā dienas daļa – pasaciņa. Tai seko atvadīšanās rituāls – ierodas riekstu rūķis, kurš aprunājas ar katru bērnu un dāvā viņam riekstu. Arī no rūķa visi atvadās ar dziesmiņu, lai nākamā dienā tiktos no jauna.
  • Ļoti īpašas dienas ir bērnu dzimšanas dienas, kad konkrētajam bērnam tiek veltīta īpaša pasaka un darināta dāvana. Kā tradīcija ir īpašs pasākums, kurā bērns ir galvenais un pārējie viņam velta daudz mīļu vārdu un dzimšanas dienas dziesmu.

Katrs valdorfbērnudārzs ir citāds, katrs audzinātajs veido savu valdorfpedagoģijas idejas versiju sava grupā, sava laika un sava vietā, taču visus vieno īpaša attieksme pret bērnu un bērnību, pieeja cilvēkam ka garīgai būtnei. Ja mēs salīdzinām audzināšanas iespējas ar taciņām, kas ved virsotnē, tad valdorfpedagoģija nebūs tā noasfaltētā, iztaisnotā ar daudz un dažādiem norādījumiem, ko drīkst un ko nedrīkst, bet gan tā dabiskā, pati no sevis izveidojusies taciņa ar dažādiem šķēršļiem, ar kuriem jārēķinās. Tā, kurā audzinātājiem un arī vecākiem ir nepārtraukti pašiem jāmācās, jāvēro bērni, jāpielāgojas situācijām un jāattīstās.
Pie mums tiek organizēti arī semināri audzinātājām un vecākiem. Ir vecāki, kas pēc lekcijām bērnudārzā, paši apmeklē seminārus un apgūst valdorfpedagoģiju.