Skip to Content

Filozofijas terapeitiski - pedagoģiskā funkcija un audzināšana

LNSS piedāvā Latvijas pedagogiem pastāvīgi darbojošos semināru:
" Filozofijas terapeitiski - pedagoģiskā funkcija un audzināšana "

 KONCEPCIJA. Mūsdienu pasaulē cilvēkam kļūst aizvien grūtāk iegūt un saglabāt savu identitāti. Pārāk daudzi cieš no personības attīstības nepietiekamības ( infantilitātes ), disharmonijas, anahroniskuma un līdzīgām problēmām. Pie kam joprojām valda vienkāršots uzskats, ka novērst šīs parādības var ar tradicionāliem līdzekļiem, proti, ar sociālo, pedagoģisko, visbeidzot psiholoģiski-psihiatrisko zināšanu un paņēmienu arsenālu. Labs piemērs šai ziņā ir skolu psihologu prakse pēdējo pārdesmit gadu laikā Latvijas skolu vidē. Neapstrīdot šo speciālistu centienu kompetenci, ir tomēr jāatzīst, ka viņu darbība ir vērsta pamatos uz procesa sekām, nevis to cēloni. Vēl daudz skumjāka aina un statistika vērojama pusmūža un pēcpusmūža vecuma cilvēku garīgā aprūpē. Sabiedrības vienaldzība, nevērība, neizpratne un tai sekojošs iejūtības trūkums pret šo cilvēku grupām vairo vispārēju dzīves un sociālo apātiju, kā arī pašnāvību skaita pieaugumu tajās. Bet tieši vecāka gada gājuma cilvēki krāj, uzglabā un dāļā citiem šodien tik deficīto dzīves viedību.

Personības attīstības negatīvo parādību patiesais cēlonis ir, manuprāt, viengabalaina un organiska pasaules uzskata deficīts mūsdienu kultūrā. Skolu praksē tas izpaužas kā anormāls programmu pārsātinājums ar informatīva rakstura zināšanām, kuru loma audzēkņu personības veidošanā tuvojas nullei jau sākumskolas posmā. Izglītībā šobrīd visaptveroši tiek ignorēta zināšanu pārmantojamības galvenā filoģenētiskā sūtība, respektīvi, skola neveic savu tiešo, ne ar ko citu neaizstājamo, personības pašapziņas un patības veidošanas ( personifikācijas ) uzdevumu, bet gan ir devalvējusies līdz informācijas nodošanas un iemaņu apmācības funkcijām. Savukārt, nekultivējot personību izglītības procesā, netiek kopts arī adekvāts pasaules uzskats, un otrādi. Abi šie procesi - organiska pasaules uzskata kopšana, no vienas puses, un personības veidošanās, no otras,- ir viena veseluma divas savstarpēji papildinošas noteiksmes.

Zīmīga mūsdienu kultūras izpausme ir filozofijas lomas katastrofāls kritums ,pat izpalikums izglītībā un audzināšanā. Jau izsenis ir vispārzināms, ka tieši filozofija sekmē harmoniska pasaules uzskata, attiecīgi arī personības, veidošanos un atražošanos. Īpaši jāuzsver, ka filozofija ir cilvēka personifikācijas funkcijas pamatā, kuru tā ir mantojusi no mīta un reliģijas. Vēsturiski atskatoties, ir jāatzīst, ka tieši filozofiskā "reliģiozitāte" ir principiāli sekmējusi cilvēces garīgo un vispārējo progresu. Šodien, diemžēl, nākas konstatēt, ka dominējošā institucionalizētā ( universitāšu, akadēmiju u.tml. ) filozofija ir pārvērtusies par manipulējamu ( operējamu ) zināšanu sfēru, kura nekopj cilvēka personību. Mūsdienās filozofija vairs netiek sludināta, kā tas bija Konfūcija vai Sokrata laikos, bet gan "mācīta". Zināšanu translācija un retranslācija ir kļuvušas par šīs nodarbes pamatuzdevumu.

Minētajos apstākļos ievērojami pieaug filozofijas terapeitiski - pedagoģiskās funkcijas nozīme. Īpaši tas jūtams jautājumā par mūsdienu zināšanu konsolidāciju vienotā pasaules uzskatā un tā lomas atgūšanu personības veidošanā. Šai sakarā priekšplānā izvirzās uz vērtībām ( nevis zināšanām ) orientēts pasaules uzskats, kura ietvaros norit visa zināšanu adopcija cilvēkā. Tas ir jautājums par zināšanu lomu modernā cilvēka identitātes kopšanā un atražošanā. Filozofija gadu tūkstošos ir uzkrājusi visas " receptes ", kas ir nepieciešamas mūsdienu cilvēka garīgai ( jēgas, vērtību orientācijas ) atveseļošanai, taču šī mērķa īstenošana prasa atšķirīgas, alternatīvas filozofijas pasniegšanas un izvērtēšanas formas.

Terapeitiski - pedagoģiskā filozofija piedāvā īpašu metodi, kas balstās galvenokārt uz fenomenoloģijas un eksistenciālisma pieredzi filozofijā un ārpus tās, apzināti un metodiski orientējot to uz vērtību sfēru( estētika, ētika, reliģija, filozofija ) kā sekmīgas personifikācijas pamatu. Terapeitiski - pedagoģiskās filozofijas centieni, kas vērsti pret pozitīvistiskās domāšanas dominanti mūsdienu kultūrā stratēģiski aizstās taktisko " lāpīšanos " ar socioloģijas, pedagoģijas un psiholoģijas instrumentiem personības veidošanā.

Filozofijas terapeitiski - pedagoģiskā funkcija paredz dialogu kā universālu saskarsmes pamatformu ne tikai starp docētāju un docējamo, bet, kas jo īpaši svarīgi, starp filozofisko studiju teksta subjektu ( autoru ), no vienas puses, un teksta meditētāju, no otras. Teksta fenomenoloģiskās redukcijas procesā notiek atbrīvošanās no tā nozīmju pozitīvistiskās "virskārtas", kas atver ceļu uz teksta subjekta eksistenciālu redukciju dialogā. Eksistenciāli semantiskais dialogs ir intersubjektīvs un inversīvs fenomens, kura apgūšanai ir nepieciešami īpaši paņēmieni un iemaņas, ( to detalisks aplūkojums un uzskaite šajā projekta pieteikumā izpaliks). Turpretī projekta praktiskajā realizācijā īpašo iemaņu un paņēmienu apguve tiks izvirzīta priekšplānā.

 

SABIEDRISKĀ SŪTĪBA. Semināra darbībai piemīt neformāls raksturs. Tā dalībnieki iesaistās šai procesā sirds un profesijas mudināti. Projekta organizētāji un realizētāji savukārt apzinās savu aicinājumu kalpot izvirzītajiem ideāliem un apņemas strikti distancēties no "pasaulīgiem kārdinājumiem" ( karjera, nauda, slava u.c.).

SEMINĀRA NORISE UN VIETA. Semināru vada RTU Humanitārā institūta praktiskais docents Valdis Cers. Atkarībā no apstākļiem nodarbības notiks vienu līdz divas reizes nedēļā LNSS telpās Rīgā, Sporta ielā 2a ( netālu no Rīgas 49. vidusskolas).
Pieteikties: E-mail - vturinsatinbox [dot] lv;
P.S. Pirmā tikšanās 15.05.2010., plkst. 11.00 ( Lūgums pazvanīt Tel. - 29611699 )

 

.